Amanda Ziemele’s is a newly defined painting as a spatial extravaganza of irregular geometry and organic volume. A space of an imaginary encounter, and broken memories; as it actively unfolds and opens in an uncontrolled rhythm and suspense, it orchestrates a ritual of a form-in-becoming, a celebration of cosmic multidimensionality, staged in a cubicle of historical legacy.
Precision and modesty equal poetry in Ziemele’s painterly environments, that are choreographed in a masterful way across all parameters of a given space. Here, the painting is a performative act: stripped bare, it wanders across the room, adorns the doorway, levitates over the ceiling, adapting classical architectural components by almost mimicking them in a freestyle embrace. Amanda’s is a generous gesture — towards the painting itself, towards space, as well as (and perhaps most importantly) towards the viewer. The artist keeps activating the viewer’s attention, guiding the gaze in an almost cinematic manner, a one-long-shot-camera movement, comparable with the painterly move. The simplicity of an elemental form, along with the basic brushstroke act, makes it an unusual proposal which seduces the viewer with its freshness and certain wickedness, a sense of humour, allure of temptation. Here, the painting appears as a sensual practice, with care for materiality, with a focus on a texture, with gentle narrative nods towards childhood, memory, a need of protection, a critical nostalgia.
In a subtle though bold act of subversion, Amanda Ziemele transforms the pavilion’s interior into a living organism, taming space, animating dimensions, letting us, the viewers, develop a romance of polyphonic space. This is a space of a desired welcome, a habitat of hospitality. Here, a space is both — a promise and a doubt, “upward, and yet not northward”, or as yet another poet would say: “hinauf und zurück”, a heterotopic zone of movement and exploration, a transition towards wondrous simultaneity of a (hyper)spatial experience.
Following Edwin A. Abbott’s 1884 novella Flatland. A Romance of Many Dimensions’s Shakespearian thread: “O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome’, Ziemele unfolds the mysteries of three dimensions in a fluid transition from flatland to thoughtland by creating a microcosm of embrace and unconditional hospitality under threat.
This is Amanda’s version of a mature space, a counter-phantasmagoria, resisting exhaustion and fatigue, a space with an attitude, ready to think and host the irregular world of contemporary society. The healing — the necessity of healing — is what Amanda’s project ultimately offers to us.
Adam Budak, curator
It kā dramatiski nokritis mākonis, pārmērīgu ambīciju upuris gluži kā traģiskais Ikars (viņa spārni ir prustiskās atmiņu ainavas drupas); telpas stūrī nomaldījusies ziedlapiņa, kas kļūst par patvērumu satricinājumu un nenoteiktības laikos; jūtas, kas nekad neaizmirstas; svešinieks, drīzumā – mīļākais; tik ļoti ilgota atdzimšana… Tā ir Amandas Ziemeles no jauna definētā glezniecība kā krāšņa neregulāras ģeometrijas un organisku apjomu telpiska ekstravagance.
Precizitāte un vienkāršība Amandas gleznieciskajās telpās, kas meistarīgi horeografētas, aptverot ikkatru dotās telpas parametru, ir līdzvērtīgas dzejai. Glezniecība te drīzāk ir performatīvs akts. Izģērbta kaila tā klejo pa istabu, izrotā durvju aili, levitē pie griestiem, pielāgo sev klasiskos arhitektūras elementus, teju vai atdarinot tos neiegrožotajā atvērtībā. Amandas žesti ir dāsni – pret glezniecību, pret telpu, arī (un tas varbūt pats svarīgākais) pret skatītāju. Māksliniece nerimtīgi aktivizē skatītāja uzmanību, virzot viņa skatienu gandrīz vai kinematogrāfiskā veidā – viena plaša kadra nepārtrauktā kustībā, kas pielīdzināma glezniecības vēzienam. Elementu formas vienkāršība savienojumā ar otas triepienu kļūst par neparastu priekšlikumu, kas savaldzina skatītāju ar savu svaigumu, savveida ķecerību, humora izjūtu, kārdinājuma pievilcību. Te glezniecība atklājas kā jutekliska prakse, domājot par vieliskumu, fokusējoties uz tekstūru; maigi naratīva mājieni norāda uz bērnību, atmiņu, vajadzību tikt pasargātiem, kritisku nostalģiju.
Smalkā, bet vienlaikus arī drosmīgā subversijas aktā Amanda Ziemele pārvērš paviljona interjeru par dzīvu organismu, piejaucējot telpu, atdzīvinot dimensijas, ļaujot mums, skatītājiem, attīstīt savu polifoniskas telpas romantiku. Tā ir ilgotas atvērtības telpa, viesmīlības vide (izjautāta). Šeit telpa vienlaikus ir gan solījums, gan šaubas. (..)
Kaktā, kur dīgst un veidojas idejas un koncepcijas, neuzkrītoši mētājas Amandas veidotā Venēcijas biennāles paviljona projekta (klusais) centrālais naratīvs: angļu skolotāja un teologa Edvīna Abota novele “Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās” (Flatland. A Romance of Many Dimensions), ko rakstnieks publicējis 1884. gadā ar pseidonīmu Kvadrāts. Šis klasiskais zinātniskās (vai, kā daži to dēvē, “matemātiskās”) fantastikas darbs, daļēji ģeometrijas mācību stunda, daļēji – sociāla satīra, rotaļīgi tiecas paplašināt savu lasītāju iztēli ārpus katra “dimensionālo aizspriedumu” nospraustajām robežām. Abota pseidozinātniskās literatūras meistardarbs, iecerēts kā Viktorijas laika sabiedrības parodija, kurā jebkāda eksistence reducēta līdz priekšstatiem par garumu un platumu (šīs pasaules iemītnieki nespēj pat iztēloties, ka varētu pastāvēt kaut vai trešā dimensija), ir slavas dziesma zināšanām un iztēlei, bez kuras cilvēce nevarētu pastāvēt, asprātīgs pētījums, kas pievēršas uztveres spējai un absolūtas patiesības pieejamībai.
Ļāvusies sevi pavedināt teksta hipotēzēm par ceturto un vēl tālākām dimensijām, māksliniece pieņem izaicinājumu – izpētīt tā aktualitāti šodien, transformējot šo pasaules modeli telpai, kas tiek apzīmēta kā kvīru ekoloģija: daudzdimensionālai poliversālas domāšanas videi, kuras pamatā ir daudzveidība, iekļautība un savstarpēja sasaiste, videi, kurā dzimti nenosaka iesakņojusies pārliecība un tradīcija, videi, kas ir gan ķermeniska, gan jutekliska un kurā valda radikāls maigums. Sekojot pavedienam, ko Abots patapinājis no Šekspīra (O day and night, but this is wondrous strange. And therefore as a stranger give it welcome.) Amanda Ziemele rada apdraudētu mikrokosmu, kas mūs ieskauj savā bezierunu viesmīlībā. Viņas projekts ir atbrīvojošs: izraujoties no aizspriedumainu priekšstatu uzspiestās telpiskās disciplīnas, skatītājs nonāk iluzorā hibrīdzonā, kur valda dāsnums un mierinājums, saudzība un ievainojamība – un ko veido izkaisītas, brūkošās struktūrās sakārtotas haptiskās formas. Čaulas un ligzdas, ēnas un atbalsis, neauglīgos dialogos sapinušās balsta struktūras – cildenuma divdomība, starp skaistumu un briesmām; noslēpumains pārdabiskums, reizē abstrakts un tik pazīstams. Pārkāpumi ir uzskatāmi: pretojies gravitācijai, formas levitē – vienlaikus ar prieku un bezcerību. Tā ir Amandas versija par nobriedušu telpu – kontrafantasmagorija, pretošanās izsīkumam un pagurumam, telpa ar attieksmi, gatava domāt un uzņemt mūsdienu sabiedrības neparasto pasauli. Galu galā tas, ko mums piedāvā Amandas projekts, ir dziedināšana – dziedināšanas nepieciešamība.
* O day and night, but this is wondrous strange. And therefore as a stranger give it welcome.
Nosaukumā izmantotas rindas no Viljama Šekspīra lugas “Hamlets”, kas atrodamas arī jau pieminētās Edvīna Abota noveles “Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās” (Flatland. A Romance of Many Dimensions).