Iespējams, māja nav vieta, bet vienkārši nemainīgs stāvoklis,” apgalvo rakstnieks Džeimss Boldvins, it kā atbalsojot dzenbudismā sakņoto apjausmu par nepārejošu klātbūtnes un apskaidrotības stāvokli. Savukārt pirms vairākiem gadsimtiem japāņu dzenbudisma meistars raksta: “Jau četrdesmit gadu es tirgoju ūdeni upes malā. Ho, ho! Un mans darbs ir bijis pilnīgi veltīgs,” aicinot apzināt, ka mums jau pieder viss, kas mums ir vajadzīgs, un ka upe plūst neatkarīgi no mums, un līdz apskaidrībai jānonāk pašu spēkiem. Arī mākslinieču dueta Skuja Braden veidotajā Latvijas paviljona ekspozīcijā māja un upe kļūst par metaforām, par apziņas stāvokļa apzīmētājiem, mainīgiem un dzīviem organismiem ar dažādu pieredžu atspulgiem. Te tiek sapludinātas robežas starp privātām un publiskām teritorijām un tiek uzdoti jautājumi, kā iespējams dzīvot un sadzīvot seismisku pārmaiņu pilnajā mūsdienu pasaulē, kad viesmīlība ir kļuvusi par neoliberālisma patēriņa preci, strauji ir augusi nepatika pret visu fiziski vai konceptuāli atšķirīgo, un agresija pret “ciemiņu” var kļūt par sabiedrību formējošu manifestu. Tādēļ der atcerēties, ka telpa starp mums un citiem ir vienlaikus tikpat tāla kā pirmatnējā jūra, bet arī tuvāka nekā mūsu pašu āda, – tās pašas okeāna pirmsākumu pēdas joprojām cirkulē mūsos.

Kāpēc šādu ietvaru Latvijas paviljona ekspozīcijai izvēlas Skuja Braden – divu mākslinieču, Ingūnas Skujas un Melisas D. Breidenas (Melissa D. Braden), vairāk nekā divdesmit gadus strādājot un dzīvojot kopā, radīta simbiotiska vienība un integrāla būtne, kurā saplūst divas atšķirīgas personības, dažādas prasmes, pieredzes, zināšanas, vēsturiskie konteksti un nacionalitātes? Vai tāpēc, ka Skuja Braden unikālās patības tapšanu ietekmējusi viņu kvīriskā identitāte un laiks, ko abas mākslinieces kopīgi pavadījušas dzenbudistu klosterī Kalifornijā? Vai arī tāpēc, ka budisma mācībā sakņotā paļāvība un Kalifornijas brīvdomīgais gars, savdabīgā sajaukumā ar postsociālisma dzīves pieredzi palīdz rast risinājumus gan ikdienas situācijās, gan radošajā praksē, gan palīdz iekļauties heteronormativitātes priekšstatos balstītajā sabiedrībā? Un vai upes ūdens Kalifornijā, no kurienes nāk Melisa, ir citāds nekā Daugavā – Latvijas upē, kuras krastā meklējama Aizkraukle – padomju industrializācijas ietekmē tapusi pilsēta, kurā uzaugusi Ingūna un daudzus gadus strādājis un dzīvojis mākslinieču duo?

Izvēršot mājas konceptu, Skuja Braden paviljona ekspozīciju veido (sa)dzīves zonu anatomija: guļamistaba, virtuve un studija, viesistaba, kā arī zonas, kur mūsu ikdienas darbības iegūst rituālu nozīmi, kurās tiek iedzīvināta piemiņa, tiek koptas garīgā un fiziskā ķermeņa dimensijas. Šeit satek vēsture un tagadne, ilūzijas, reliģijas un pārliecības, kas ļauj kritiski pārskatīt ne tikai mūsu reģiona atšķirīgas vēstures lasījuma iespējas, bet arī testēt sabiedrības gatavību sadzīvot ar šodienas izaicinājumiem un viedokļu polarizēšanos. Māju un tās raksturu ekspozīcijā atbalso tēli porcelānā – materiālā, kuru meistarīgi pārvalda Skuja Braden, ļaujot tam ieņemt vispārsteidzošākās formas. Tie atdzīvojas krāšņi apgleznotos šķīvjos, barokālās vāzēs, sadzīves priekšmetos, izšļācas porcelāna strūklakā, ieņem dažādu ķermeņu formas, izlokās kā draudīgas šļūtenes, saglabā cilvēku un dzīvnieku nospiedumus, līdz kulminē vērienīgā porcelāna gultā, kuru neredzams vilnis, it kā pametot gaisā, atspiedis pret sienu, un tajā kā neprātīgā kosmogonijas aktā satiekas visas Skuja Braden mākslas un dzīves tēmas.

Ūdens, kas apņem māju šeit, ir iemiesojies materialitātē, laikā un telpā, top uzlādēts ar jaunām zināšanām, un līdzīgi kā hidrofeminisms iezīmē radikāla kolektīvisma ideju un apgalvo, ka mēs visi esam saistīti ar mūsu planētu caur dažādu šķidrumu plūsmām un to kontinuitāti. Ūdens plūst cauri un pāri atšķirībām un piedāvā vienu no visaptverošākajām un pilnīgākajām kopā būšanas pieredzēm. Tas savieno tagadni un pagātni un ir liecinieks pasaules norisēm, kopš zemes pirmsākumiem. Gluži kā dzenbudisma meistara koānā ūdens mūs māca apjaust, ka viss, kas mums ir nepieciešams, mums jau pieder, tikai jāiemācās to saskatīt. Skuja Braden māja aicina iegremdēties un izšķīst šajā kopīgajā pasaules ūdens cirkulācijā, neradot un nepatērējot neko lieku, bet savienojot un iekļaujot.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) ir nevalstiska organizācija, kas kopš 2000. gada veicina laikmetīgās mākslas procesus Latvijā un ārpus tās, kritiski un radoši domājot par norisēm mūsdienu sabiedrībā.

LLMC veido mākslas notikumus un izstādes, pētniecības un izglītības projektus un publicē izdevumus, kuros pievēršas gan aktuālākajiem mākslas un sabiedrības procesiem, gan to pagātnes pārskatīšanai. Uzmanības centrā ir Latvijas, Baltijas, Austrumeiropas un plašāka postsociālisma reģiona konteksti, izcelti arī dzimtes un minoritāšu jautājumi, individuālās un kultūras atmiņas slāņi, vides un ekoloģijas perspektīvas.

LLMC ir nozīmīga sadarbība ar vietējiem un starptautiskiem māksliniekiem un institūcijām, kas atspoguļojas arī tā nomadiskajā darbībā, – izstādes, izglītības programmas un citas norises tiek īstenotas muzejos, skolās, bibliotēkās, tukšās ēkās un pilsētvidē. Viens no šādiem notikumiem ir starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit.