Iespējams, māja nav vieta, bet vienkārši nemainīgs stāvoklis,” apgalvo rakstnieks Džeimss Boldvins, it kā atbalsojot dzenbudismā sakņoto apjausmu par nepārejošu klātbūtnes un apskaidrotības stāvokli. Savukārt pirms vairākiem gadsimtiem japāņu dzenbudisma meistars raksta: “Jau četrdesmit gadu es tirgoju ūdeni upes malā. Ho, ho! Un mans darbs ir bijis pilnīgi veltīgs,” aicinot apzināt, ka mums jau pieder viss, kas mums ir vajadzīgs, un ka upe plūst neatkarīgi no mums, un līdz apskaidrībai jānonāk pašu spēkiem. Arī mākslinieču dueta Skuja Braden veidotajā Latvijas paviljona ekspozīcijā māja un upe kļūst par metaforām, par apziņas stāvokļa apzīmētājiem, mainīgiem un dzīviem organismiem ar dažādu pieredžu atspulgiem. Te tiek sapludinātas robežas starp privātām un publiskām teritorijām un tiek uzdoti jautājumi, kā iespējams dzīvot un sadzīvot seismisku pārmaiņu pilnajā mūsdienu pasaulē, kad viesmīlība ir kļuvusi par neoliberālisma patēriņa preci, strauji ir augusi nepatika pret visu fiziski vai konceptuāli atšķirīgo, un agresija pret “ciemiņu” var kļūt par sabiedrību formējošu manifestu. Tādēļ der atcerēties, ka telpa starp mums un citiem ir vienlaikus tikpat tāla kā pirmatnējā jūra, bet arī tuvāka nekā mūsu pašu āda, – tās pašas okeāna pirmsākumu pēdas joprojām cirkulē mūsos.
Kāpēc šādu ietvaru Latvijas paviljona ekspozīcijai izvēlas Skuja Braden – divu mākslinieču, Ingūnas Skujas un Melisas D. Breidenas (Melissa D. Braden), vairāk nekā divdesmit gadus strādājot un dzīvojot kopā, radīta simbiotiska vienība un integrāla būtne, kurā saplūst divas atšķirīgas personības, dažādas prasmes, pieredzes, zināšanas, vēsturiskie konteksti un nacionalitātes? Vai tāpēc, ka Skuja Braden unikālās patības tapšanu ietekmējusi viņu kvīriskā identitāte un laiks, ko abas mākslinieces kopīgi pavadījušas dzenbudistu klosterī Kalifornijā? Vai arī tāpēc, ka budisma mācībā sakņotā paļāvība un Kalifornijas brīvdomīgais gars, savdabīgā sajaukumā ar postsociālisma dzīves pieredzi palīdz rast risinājumus gan ikdienas situācijās, gan radošajā praksē, gan palīdz iekļauties heteronormativitātes priekšstatos balstītajā sabiedrībā? Un vai upes ūdens Kalifornijā, no kurienes nāk Melisa, ir citāds nekā Daugavā – Latvijas upē, kuras krastā meklējama Aizkraukle – padomju industrializācijas ietekmē tapusi pilsēta, kurā uzaugusi Ingūna un daudzus gadus strādājis un dzīvojis mākslinieču duo?
Izvēršot mājas konceptu, Skuja Braden paviljona ekspozīciju veido (sa)dzīves zonu anatomija: guļamistaba, virtuve un studija, viesistaba, kā arī zonas, kur mūsu ikdienas darbības iegūst rituālu nozīmi, kurās tiek iedzīvināta piemiņa, tiek koptas garīgā un fiziskā ķermeņa dimensijas. Šeit satek vēsture un tagadne, ilūzijas, reliģijas un pārliecības, kas ļauj kritiski pārskatīt ne tikai mūsu reģiona atšķirīgas vēstures lasījuma iespējas, bet arī testēt sabiedrības gatavību sadzīvot ar šodienas izaicinājumiem un viedokļu polarizēšanos. Māju un tās raksturu ekspozīcijā atbalso tēli porcelānā – materiālā, kuru meistarīgi pārvalda Skuja Braden, ļaujot tam ieņemt vispārsteidzošākās formas. Tie atdzīvojas krāšņi apgleznotos šķīvjos, barokālās vāzēs, sadzīves priekšmetos, izšļācas porcelāna strūklakā, ieņem dažādu ķermeņu formas, izlokās kā draudīgas šļūtenes, saglabā cilvēku un dzīvnieku nospiedumus, līdz kulminē vērienīgā porcelāna gultā, kuru neredzams vilnis, it kā pametot gaisā, atspiedis pret sienu, un tajā kā neprātīgā kosmogonijas aktā satiekas visas Skuja Braden mākslas un dzīves tēmas.
Ūdens, kas apņem māju šeit, ir iemiesojies materialitātē, laikā un telpā, top uzlādēts ar jaunām zināšanām, un līdzīgi kā hidrofeminisms iezīmē radikāla kolektīvisma ideju un apgalvo, ka mēs visi esam saistīti ar mūsu planētu caur dažādu šķidrumu plūsmām un to kontinuitāti. Ūdens plūst cauri un pāri atšķirībām un piedāvā vienu no visaptverošākajām un pilnīgākajām kopā būšanas pieredzēm. Tas savieno tagadni un pagātni un ir liecinieks pasaules norisēm, kopš zemes pirmsākumiem. Gluži kā dzenbudisma meistara koānā ūdens mūs māca apjaust, ka viss, kas mums ir nepieciešams, mums jau pieder, tikai jāiemācās to saskatīt. Skuja Braden māja aicina iegremdēties un izšķīst šajā kopīgajā pasaules ūdens cirkulācijā, neradot un nepatērējot neko lieku, bet savienojot un iekļaujot.
Par māksliniecēm
Skuja Braden ir 1999. gadā tapis mākslinieču duets, ko veido Ingūna Skuja no Latvijas un Melisa Breidena (Melissa Braden) no Kalifornijas, ASV. Viņu radošā prakse balstīta darbā ar porcelānu, ko raksturo dekoratīvu stilu saplūsme un Edo perioda japāņu grafikas ietekme. Skuja Braden darbi izvērš literāras un mākslas vēstures tēmas, kas balstītas mākslinieču mūsdienu politisko un sociālo norišu kopīgā pieredzē.
Viņu personālizstādes bijušas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Laikmetīgās amatniecības muzejā Oregonā, ASV, un John Natsoulas galerijā Kalifornijā. Duets ir piedalījies neskaitāmās grupu izstādēs, kā arī mākslas mesēs, tostarp: SOFA-Chicago Čikāgā, ASV, Ceramic Annual of America Sanfrancisko, ASV, Start Art Fair, Saatchi Gallery Londonā, Lielbritānijā, un SCOPE Art Fair Basel Bāzelē, Šveicē. Skuja Braden darbi ir publicēti Contemporary Studio Porcelain, A Human Impulse un 500 Lark grāmatu sērijā par keramiku, kā arī žurnālos Ceramic Monthly, New Ceramics un Curve Magazines.
Viņu darbi iekļauti publiskās un privātās kolekcijās, tostarp White Memorial medicīnas centrā Losandželosā, ASV, Kellogg mākslas kolekcijā Pomonā, ASV, Laikmetīgās keramikas muzejā Santo Domingo, Dominikānas Republikā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) Rīgā, Museé Ariana Šveicē, Pasaules keramikas centrā Dienvidkorejā, Čančuņas Keramikas centrā Ķīnā, ASU Mākslas muzejā ASV, Keramikmuseum Westerwald Vācijā un mākslas centrā Zuzeum Latvijā.